Maija vidū mēs visi kopā devāmies uz virvju trasi Junglepark Brno. Mēs turp devāmies jau otro reizi, bet tā kā pirmajā reizē es netiku, ļoti gaidīju šo braucienu. Un bija arī ko gaidīt! Tikšanās bija pulksten divos netālu no Brno izstāžu centra. Es atbraucu ar velosipēdu un gandrīz laikā, pārējie jau nepacietīgi gaidīja, kur es atkal kavējos. Vēlā ierašanās vienkārši ir mana specialitāte. Taču, tā kā šoreiz es nokavēju tikai kādas trīs minūtes, man ātri tika piedots, un mēs devāmies uz Jungle café pusi, kur vietējie darbinieki mūs ietērpa kāpšanas drošības jostās. Uzlikām ķiveres un cimdus, noklausījāmies pamata instrukcijas un ķērāmies pie lietas.
Mūsu sestdienas piedzīvojuma sākums sastāvēja no nobrauciena pāri Svratkas upei. Iekrist tajā droši vien neviens nevēlētos – ņemot vērā zemo ūdens līmeni, tas visticamāk būtu diezgan sāpīgi. Par laimi, upi šķērsojām gandrīz kā profesionāļi un nonācām pašā Junglepark. Vēl tikai jāpieveic augstās kāpnes, un mēs jau bijām trases sākumā, kur noklausījāmies otro instruktāžu par pareizu karabīņu nostiprināšanu, un devāmies ceļā.
Urrā, kokos!
Izvēlējāmies pamata trasi iesācējiem, kurā ir vairāk nekā trīsdesmit šķēršļu, kas izvietoti starp kupliem lapu kokiem. Katra posma mērķis ir nokļūt no viena koka līdz nākamajam – praktiski jebkādā veidā. Ja nokrītat, jūs notur drošības siksna, kas piestiprināta pie troses virs jums, tāpēc viss ir pietiekami droši, pat ja no pirmā acu uzmetiena tā nešķiet. Man personīgi (un ļoti iespējams, arī pārējiem komandas biedriem) vislabāk patika nobraucieni pa trosēm, jo tā ir jautrība bez piepūles. Taču Junglepark ir daudz vairāk posmu, kuros jāparāda spēks, veiklība un līdzsvars.
Visgrūtākais bija (un par to mēs vienojāmies ar Lucku) pieveikt uzrakstu Jungle Park – katrs burts karājās divās virvēs, veidojot diezgan ļodzīgu laipu. Man tik ļoti netraucēja nestabilitāte un atšķirīgais smaguma centrs pie katra burta, cik tas, ka šī atrakcija sitās pret kājām, kā rezultātā uz ikriem tiku pie dažiem zilumiem. Pārējiem ne pārāk patika, piemēram, iekārtās caurules vai posms, kurā bija jārāpjas cauri iekārtiem riņķiem. Par spīti ievērojamajai piepūlei un grūtībām pamata trasi galu galā pieveicām gandrīz visi. Un mēs nebūt neesam profesionāli sportisti – šī trase vienkārši ir ļoti pārdomāti izveidota gandrīz ikvienam.
Papildus pamata trasei Junglepark ir pieejama arī trase bērniem un Širhana trase spēkavīriem, uz kuru devās trīs drosmīgākie no mūsu komandas ar mūsu kapteini Romanu priekšgalā. Viņš pārējos divus drosminiekus pietiekami iedvesmoja, tāpēc grūtākajā trasē viņi devās uzreiz pēc vieglākās pieveikšanas, par ko lielākā daļa no mums vienlaikus brīnījās un sajūsminājās. Sadalījāmies divās grupiņās – viena atbalstīja varoņus no zemes, bet otra pa trosi pārcēlās atpakaļ uz otru krastu, lai atpūstos šūpuļtīklos (šo iespēju izvēlējos arī es uzmācīgo odu dēļ, tāpēc atzinība pienākas arī tiem, kas palika zemes atbalsta komandā).
Visur labi, uz zemes vislabāk
Kad beidzot visi bijām sapulcējušies uz zemes pareizajā upes krastā, bija pienācis laiks doties uz restorānu korporatīvajām svinībām. Pirms devāmies prom no virvju trases, divas mūsu kolēģes jau bija izlūkojušas situāciju, proti, noskaidrojušas, ka mūsu rezervētajā restorānā uz mūsu vārda rezervācijas nemaz nav. Taču tā bija lieliska iespēja improvizēt, tāpēc viņas devās laimi meklēt citur, precīzāk – kādā vietā ar āra terasi, jo todien laiks bija patiešām brīnišķīgs. Tā nu pie laba ēdiena un dzērieniem mēs nosvinējām skaistu, kopā pavadītu dienu.
Taču īstā odziņa nāca pašās beigās – treniņu uzņēmuma pexeso spēle, kurā attēloti produkti no mūsu piedāvājuma – sākot no pudelēm un mugursomām līdz pat koferiem. Tikai žēl, ka šādu pexeso varam pilnvērtīgi spēlēt tikai kopā, jo citi viens no otra laikam
