Izrauties no ikdienas rutīnas un atvēlēt sev pietiekami daudz laika, lai pārskatītu savas dzīves prioritātes – tikai retais no mums pēc tā reizēm neilgojas. Tomēr tie, kuri pārvar šķēršļus un izmanto izdevību, parasti to nenožēlo. Pavel un Pavla Wilhelmi, kuri saviem spēkiem 300 dienās apceļoja 10 valstis, ir vieni no viņiem.
Gandrīz gadu jūs ar mugursomām plecos klejojāt pa Āziju un Austrāliju. Uzņēmums Bagalio bija viens no tiem, kas jūs atbalstīja šajā izzinošajā ceļojumā. Mēs tomēr ļoti labi zinām, ka dažiem piedzīvojumiem ir nepieciešams laiks un tie cilvēkā nosēžas pakāpeniski. Vai tagad, ar vairāk nekā gada laika atskatu, varat apkopot, ko ceļošana jums deva un ko atņēma?
Pavla: Es domāju, ka tā mums neatņēma neko. Gluži pretēji – tā bija bagātinoša pieredze. Lai gan tas bija smags lēmums un ilgi to apsvērām, atskatoties atpakaļ, to vērtēju kā milzīgu ieguvumu dzīvei. Dažas „lietas” tiek pārskatītas, pēc atgriešanās jums paveras jaunas iespējas. Turklāt tā brīvības sajūtas pieredze…
Pavel: Šodien būtu žēl to neizmantot. Mūsu vecākiem un vecvecākiem šādas iespējas nebija, mums tā ir, taču vairums cilvēku to neizmanto, lai gan ir daudz iespēju – dažādas organizācijas, studiju braucieni, prakses uzņēmumos visā pasaulē, taču to ir viegli izdarīt arī privāti. Tāpēc mēs sev teicām, ka, kamēr mums nav bērnu un hipotekārā kredīta, šī ir vienīgā iespēja doties ceļā. Lielākais mīts, kas sākumā nedaudz kavēja arī mūs, bija pārliecība, ka ir jāsakrāj milzīga naudas kaudze. Bet tā nav taisnība.
Jā, finanses ir neatņemama ceļojumu plānu sastāvdaļa. Vai atklāsiet, kāda bija jūsu nodarbošanās pirms ceļojuma, no kā jūs iztikāt ceļojuma laikā un ko darāt pašlaik?
Pavla: Mēs tikām audzināti pieticībā, tāpēc varējām izmantot ietaupījumus vēl no studiju laikiem. Turklāt dzīve Āzijā nav tik dārga. Iepriekš strādāju personāla vadībā, daļēji ar to nodarbojos arī tagad, taču to apvienoju ar palīdzošo psiholoģiju. Tagad redzu lielāku jēgu palīdzēt cilvēkiem.
Pavel: Pirms devāmies ceļā, strādāju milzīgā uzņēmumā un ceļojuma laikā sapratu, ka man ir jābūt kaut kam vairāk nekā mazam zobratiņam lielā uzņēmumā. Tāpēc pēc atgriešanās pārgāju uz mazāku uzņēmumu un esmu daudz apmierinātāks.
Tātad pirms ceļojuma jums nācās uzteikt darbu un kļūt par bezdarbniekiem?
Pavla: Jā, labprātīgiem bezdarbniekiem.
Pavel: Jā, Čehijā tā nav tik liela problēma. Tā ir vēl viena atziņa no šī ceļojuma – ka mums šeit patiesībā klājas patiešām labi.
Ja tas nav pārāk personiski, kā šāds ceļojums ietekmē partnerattiecības? Vai pēc kāda laika jums nesākās „zemūdenes sindroms”?
Pavel: Es domāju, ka zemūdenes sindromu piedzīvo ikviens.
Pavla: Jūs patiesībā visu laiku nepārtraukti esat kopā…
Pavel: …un iespaidi jums ir pilnīgi vienādi. Kad atgriezāmies un sākām strādāt, pēc pārnākšanas mājās varējām runāties kaut vai nedēļu. Tajā ceļojumā mēs visu redzējām, dzirdējām un piedzīvojām kopā, un tas tad kļūst grūti.
Pavla: Bet man tas atkal nešķita kā pilnīga krīze. Tas vienkārši bija citāds dzīvesstils, kas nesa līdzi arī citādu attiecību pieredzi.
Un kā ar citām attiecībām – vai tās šķirtības dēļ cieta kādus zaudējumus?
Pavla: Mūsu vecāki pārdzīvoja, ka būsim tik tālu un ka neredzēsimies. Bijām saziņā caur Skype, bet pat tā cilvēks jūt zināmu atsvešinātību. Kad pēc tam atgriezies, pirmā sajūta ir „ak, mēs varam apskauties”, un pēc brīža šķiet, it kā nekur nebūtu bijis.
Pavel: Vecāku lielākās bažas ir par to, ka mēs dodamies nezināmajā. Šeit mēs neredzamies varbūt trīs nedēļas, bet viņi vienkārši pieņem, ka mums viss ir kārtībā. Viņus vairāk biedē tie nezināmie riski un neaptveramie attālumi…
Pavla: … taču jebkas ar jums var notikt arī šeit. Mēs to tikai tā neuztveram.
Jūs iepazināt daudzas valstis, bet galvenokārt svešu zemju iedzīvotājus – vai, jūsuprāt, ir kaut kas, no kā mums kā čehiem vai eiropiešiem vajadzētu smelties iedvesmu?
Pavla: Es domāju, ka atvērtībā, smaidīgumā, atsaucībā un pateicībā par sīkumiem.
Pavel: Salīdzinājumā ar viņiem mēs esam ļoti noslēgti. Mūsu mērķis ir pārnākt mājās, aizvērt durvis un nevienu netraucēt. Tur cilvēkam patiešām nav personīgās telpas, šī līdzāspastāvēšana ir pavisam citā līmenī, pavisam cita pasaules uztvere. Turklāt viņiem raža ir tā teikt nepārtraukta, viņiem nav vajadzības gatavoties sliktākiem laikiem, un tāpēc viņi nav tik ļoti orientēti uz sasniegumiem un naudu.
Ja jums būtu jādod viens labs padoms ceļotājiem, kuri gatavojas līdzīgam ceļojumam, kāds tas būtu?
Pavla: Padoms? Dariet to!
Pavel: Tieši tā. Un lai arī katrs to dara tā, kā vēlas. Ceļojuma laikā es jutu spiedienu, ka mums vajadzētu rakstīt blogu, fotografēt un pildīt kaut kādas cerības. Turklāt šodien visi tie sociālie tīkli – vajadzība sazināties ar sekotājiem un kas tik vēl ne. Dažreiz tas tiešām kļūst vairāk par apgrūtinājumu nekā prieku. Labāk izvēdināt galvu un darīt tā, kā pašiem patīk.
Tagad pakavēsimies pie aprīkojuma – ko vērtējat kā patiešām svarīgāko? Piemēram, mugursoma kļūst par tuvāko sabiedroto uz ievērojamu laiku. Par ko vēl ir vērts padomāt iepriekš?
Pavel: Mēs galvenokārt nezinājām, ko visu var iegādāties ceļā, un, atskatoties atpakaļ, teiktu, ka atrast šajās valstīs kvalitatīvu tūrisma aprīkojumu, turklāt par saprātīgu cenu, ir patiešām grūti. Tur ir daudz viltojumu, bet autorizēts veikals, piemēram, tikai viens visā Nepālā. Tāpēc par kvalitatīvu mugursomu un apaviem noteikti ir vērts parūpēties iepriekš. Citādi es drīzāk ieteiktu minimālismu. Bet kas mums noteikti noderēja, bija ūdens filtrēšanas pudele un mugursomas pārvalks, jo transportēšanas laikā ar mugursomām nerīkojas pārāk saudzīgi.
Jūsu ceļojumu rezultāts bija arī lekciju cikls, ar kuru apceļojāt Čehiju. Kādas bija atsauksmes – vai sastapāties ar apbrīnu vai skaudību?
Pavel: Patiesais iemesls, kāpēc to darījām, bija sniegt šos iespaidus mūsu ģimenei un tuviniekiem, kuri mums dzīvo dažādās valsts vietās. Ar to mēs tiešām nekļuvām bagāti.
Pavla: Un, kas attiecas uz atsauksmēm, es domāju, ka tur varēja būt gan apbrīna, gan mazliet skaudības. Bet, kad mēs viņiem teicām: brauciet arī jūs, tad izskanēja klasiskās atrunas par darbu un saistībām. Bet, no otras puses, fakts ir tāds, ka šis piedzīvojums varbūt nav domāts katram…
Ko plānojat tuvākajā laikā un kādi ir jūsu dzīves (ceļojumu) mērķi? Sākotnējais sapnis bija Amerika – vai tā joprojām ir jūsu vēlmju sarakstā?
Pavla: Tā ir prātā, bet nav plānotājā (smejas). Tagad iepazīstam drīzāk Čehiju un Eiropu īsāku izbraucienu veidā, bet arī no tiem cenšamies gūt pēc iespējas vairāk. Viena brauciena laikā nomainām, piemēram, trīs galamērķus. Dažreiz tā ir veiksme un prasme atrast lētas aviobiļetes.
Vai jums ienāk prātā vēl kaut kas, ko vēlētos pateikt mūsu lasītājiem?
Pavel: Vienkārši – kurš var, tas lai brauc. Darbā cilvēks iemaina laiku pret naudu, un ir lieliski apstāties un padomāt par to, vai tas, ko daru, man šķiet jēgpilni. Ceļošana ir ideāli piemērota prioritāšu pārskatīšanai un redzesloka paplašināšanai.
Paldies par jūsu laiku un novēlu daudz jaunu ceļojumu iespaidu!
Sīkāku informāciju un interesantus faktus par Pavlas un Pavel klejojumiem atradīsiet viņu iedvesmas pilnajā tīmekļa vietnē.
