Lai gan Rumānija nav valsts ar modernu infrastruktūru, mēs nolēmām iedarbināt tā saukto Maluhu un Feldu un izpētīt šo Austrumeiropas valsti. Ko vērts redzēt Rumānijā? Kur var sabojāt automašīnu? Un kāda ir sajūta, satiekot lāci?
Rumānija – aizspriedumu un noslēpumu apvīta zeme. Valsts, kas pazīstama, pateicoties slavenajam vampīram Drakulam un viņa pasakaini biedējošajai pilij kaut kur Karpatu dzīlēs. Zeme, kas slēpjas divtūkstoš metru augsto virsotņu pakājē, Melnās jūras viļņos un ir bagāta ar patiesiem cilvēku stāstiem.
Prieka pilni kapi
Pirmā dabiskā pieturvieta aptuveni 90 kilometrus no robežpunkta Petea pilsētā ir Sapantas jautrie kapi. Lai gan tas ir pazīstams tūrisma objekts, norādes nav pārāk labas, un pa ciematu nāksies kādu brīdi pamaldīties. Taču īss apjukuma brīdis ir tā vērts. Kapi sastāv no apgleznotiem koka kapa pieminekļiem, kuros attēloti aizgājēji. Lielākoties tajā nodarbē, ko viņi darīja vislabprātāk, vai arī viņu profesijā.
Pirmajās divās dienās mēs sapratām, ka vislabāk būs izvairīties no pilsētām un lielākiem ciemiem un uzturēties dabā. Pilsētas ir noplukušas un nekoptas, un kādam, kurš brauc ar tik pamanāmām automašīnām, arī vispārējās uzmanības dēļ tas bija diezgan nepatīkami.
Transfegerešans – leģenda, kas neliek vilties
Mēs devāmies tieši uz "Pasaules ceļu". Tas ir viens no gleznainākajiem ceļiem pasaulē – Transfegerešans. Kalnu ceļa pāreja ir aptuveni deviņdesmit kilometrus gara, un mēs tai pievienojāmies Kertišoaras pilsētā. Pēc tam atliek tikai iekārtoties sēdeklī un turēt žokli, jo no šī skaistuma ne vienam vien ceļotājam tas noteikti atkārsies.
Čehu valoda "out of nowhere"
Mēs uzņēmām kursu taisnā ceļā uz austrumiem un uz vienu nakti apstājāmies netālu no Brašovas, Branas pilsētā, no kurienes nākamajā dienā bijām plānojuši ceļu uz Drakulas pili Poenari. Taču plānus izjauca lācene, kura dažas dienas pirms mūsu ierašanās šajā apkaimē bija laidusi pasaulē lācēnus, un taka cauri biezajam mežam tāpēc bija slēgta. Vakarā pirms telts uzcelšanas lāču ģimenīte mums pat parādījās, mūs šķīra tikai metru plats strautiņš.
Citas izvēles nebija, un mēs nolēmām doties uz dienvidiem. Tur, kur sastapsim čehu tautiešus, tur, kur ir saglabājusies čehu kultūra. Runa ir par Banātu. Reģionu netālu no Serbijas robežas veido vairāki čehu ciemati, piemēram, Svetā Helēna, Rovensko vai Svetā Alžbeta. Mēs apstājāmies Gernīkas ciemā. Uz to veda tikai meža ceļš, tā sauktais lauku ceļš, un mūsu nebūt ne jaunajām automašīnām ar reljefu bija ko noņemties.
Jau no pirmā acu uzmetiena Gernīkā jutāmies kā Dienvidčehijā, taču 19. gadsimtā. Tajā laikā čehi šeit ieradās un meklēja auglīgu zemi. Pamazām pie viņiem ieradās viņu ģimenes, un apgabals paplašinājās līdz pat Serbijai. Taču mazās, baltās mājiņas ar krāsainajām logu apmalēm, lielie koka vārti un lopi, kas velk ratus, ir palikuši nemainīgi.
Un tieši tāpēc Banātam piemīt īsts šarms. Vietējie piedāvā tūristiem naktsmājas, jūs gulēsiet masīvās gultās zem Jaunavas Marijas svētbildes, nomazgāsieties ledusaukstā ūdenī un brokastīs baudīsiet mājās gatavotu sieru un pienu. Apkārtējie kalni, auglīgie lauki un lopi ir vienīgais iztikas avots, kas iedzīvotājiem ir. Viņu bērni dodas atpakaļ uz Čehiju, lai nopelnītu iztiku, tāpēc Banāta nākotne ir neskaidra un nestabila.
Nenovērtēts dabas punkts nobeigumā
Ar astoņdesmitgadīgas Gernīkas vecmāmiņas ieteikumu un bagāžnieku, pilnu ar mājās gatavotu ievārījumu, mēs dodamies atpakaļ uz ziemeļiem uz Ungārijas robežas pusi, taču mēs nedrīkstam palaist garām Transalpīnu. Tā atrodas pāris desmitus kilometru uz rietumiem no Transfegerešana un savieno Novaci un Sebešas pilsētas.
Tā ir pilnīgi citāda pieredze nekā Transfegerešanā. Iepriekšējo nakti mēs pārlaidām pakājē teltīs un augšup devāmies pulksten sešos no rīta. Un tā bija labākā izvēle. Uz ceļa neviena nebija, un mums tikai sev vien bija spilgti zaļas pļavas, pilnas ar aitām, no mežiem kāpjoša migla un ceļš, kas vijas cauri maģiskai dabai.
Kāpums bija diezgan lēzens, tam atbilda arī apkārtne. Mums apkārt neslējās smaili kalnu gali, bet gan zaļas ganības un kalnu klajumi. Virsotnē, aptuveni divu tūkstošu metru augstumā, pūta tāds vējš, ka mēs pat nevarējām nostāvēt kājās. Tāpēc apsēdāmies zālē un pabrokastojām ar skatu uz Rumānijas Karpatiem.
Tā kā mūsu transportlīdzekļi nebija ideālā stāvoklī un ceļa vidū vietējais automehāniķis savā garāžā mums uz ātru roku metināja norauto amortizatoru (uzmanieties no ceļiem starp Sapantu un Baja Mari, nemanevrēt nav vērts), mēs nevarējām aizbraukt līdz pašiem Rumānijas austrumiem pie Melnās jūras. Taču uz turieni pēc tukšajām pludmalēm, noplukušajām viesnīcām un vēl vienas zināmās nezināmās Rumānijas šķautnes mēs dosimies nākamreiz.
Kur iegādāties šos ceļojumu koferus un somas? Apmeklējiet e-veikalu:
