Par vairāku piedzīvojumu meklētāju ekspedīciju, tostarp mūsu pandu, kurus vieno aizraušanās ar skrejriteņiem, mēs jūs jau informējām. Kā šai jauno pasaules apceļotāju kompānijai pagaidām veicas, mums pastāstīs viena no dalībniecēm, kura jau atgriezusies mājās.
Mīša, jūs atgriezāties nedaudz agrāk par pārējo ekspedīciju. Vai tas bija plānots jau no paša sākuma, vai arī tā izvērtās situācija? Vai līdz šim ir notikušas vēl kādas personāla izmaiņas?
Jā, mana atgriešanās bija plānota jau no paša sākuma. Šobrīd mani gaida valsts eksāmeni, kurus nevēlējos atlikt. Komandas biedriem nebija iebildumu, un es biju priecīga, ka varēju piedzīvot šo mēnesi ilgo, pilnīgi fantastisko pieredzi. Notika viena negaidīta personāla izmaiņa no Mihala puses, kuru tagad gaidīs patīkami vecāku pienākumi, tāpēc 15. janvārī viņu aizstās cits dalībnieks. Tomēr jāatzīst, ka Mihals kolektīvā ienesa daudz jautrības, un mēs viņu bieži atcerējāmies.
Pastāstiet par sava ceļojuma gaitu. Kādām vietām līdz šim esat izbraukuši cauri un kur jūsu draugi atrodas pašlaik? Vai ir mainījies paredzamais atgriešanās laiks vai plānotais maršruts?
Ceļu sākām 20. novembrī Kankunas pilsētā. Mazliet mūs aizkavēja nogurums pēc lidojuma, kā arī diezgan sarežģītā dubļusargu uzstādīšana, ko mēģinājām pirmo reizi. Maršruts mums bija sagatavots, taču ne pavisam detalizēti. Tas nemaz nebija iespējams, jo nezinājām, cik ātri spēsim braukt tādā karstumā. Tomēr jāsaka, ka biju patīkami pārsteigta. Sākotnēji maršrutu sadalījām pa 30 kilometriem dienā, lai pierastu. Pēc divām dienām sākām distanci palielināt, līdz sasniedzām 70 km dienā. Liels trūkums bija tas, ka ne vienmēr varēja braukt pusdienlaika stundās. Centrālamerikā arī ļoti agri sāk satumst. Jau ap plkst. 17 sākām domāt, kur konkrētajā dienā gulēsim, un meklēt „naktsmājas”. Kopumā izbraucām piecas valstis – Meksiku (no Kankunas), Belizu, Gvatemalu, Hondurasu un Salvadoru, kur mūs gaidīja mana draudzene, ar kuru iepazinos Denverā (Kolorādo). Viņa mūs visus izmitināja uz vairākām dienām, un es, lai arī negribīgi, gaidīju savu lidojumu.
Maršrutu nācās nedaudz mainīt. Sākotnējais ceļš bija paredzēts caur Sakapu (Gvatemala) pa CA13 ceļu. Tomēr ceļš nebija piemērots skrejriteņiem un, manuprāt, arī ne velosipēdistiem. Neskaitāmas smagās automašīnas, kas traucās lielā ātrumā, radīja bīstamu gaisa spiedienu. Ceļa malā nosēdējām apmēram stundu un domājām, vai braukt vai nē, jo Gvatemalu patiešām ļoti vēlējāmies redzēt. Tomēr pēc Kačkas kritiena no skrejriteņa nolēmām izvēlēties drošību un doties caur Hondurasu. Pievienotajā kartē varat redzēt mūsu precīzo maršrutu.
Uz jautājumu, vai mainījies atgriešanās laiks, nevaru atbildēt, jo šādu termiņu mēs nekad nebijām noteikuši. Tas bija noteikts tikai man – 20. decembrī.
Vai saskārāties ar kādām grūtībām un dramatiskiem brīžiem?
Jāatzīst, ka šis bija mans pirmais ārzemju brauciens, kurā patiešām baidījos. Pirmkārt, mēs braucām kā cilvēku kolektīvs, kas pirms ceļa viens otru vispār nepazina, un, otrkārt, mani sabiedēja interneta raksti par to, cik Centrālamerika ir bīstama. Tomēr pēc atgriešanās un ar savu pieredzi to nevaru teikt. Patiesība ir tāda, ka mums neticami paveicās un visa ceļa garumā sastapām tikai ļoti laipnus un izpalīdzīgus cilvēkus, kuri mūs apturēja un vaicāja, kas tas par dīvainu velosipēdu. Būtībā bija tā, ka mēs braucām, filmējām ainavu un vietējos iedzīvotājus, bet viņi filmēja mūs. Arī mugursomas, ko mums sarūpēja jūsu e-veikals, daudziem vietējiem bija īsta mīkla. Pandas kundze, kas mūs pavadīja, īpaši piesaistīja bērnus. Tajos brīžos laikam biju visvairāk piesardzīga, lai kāds mazulis ar viņu neaizmuktu.
Visa ceļojuma laikā piedzīvojām tikai vienu nepatīkamu brīdi. Aptuveni 20 kilometrus no Belizas pilsētā iebraucām vēlu, un jau bija tumšs. Pilsētā notika vietējā diskotēka, un, kad braucām cauri, pēkšņi ap mums sapulcējās ap 15 cilvēku, ko pavadīja petaržu šāvieni un dažādi kliedzieni. Beigās viss beidzās labi, un mēs atradām pajumti pie ļoti jaukiem cilvēkiem, kuri mūs izvadāja pa apkārtni un iedeva nogaršot mandarīnu ar čili, kas gan nevienam īsti negaršoja. :-D
Ko savukārt uzskatāt par lielāko piedzīvojumu pozitīvā nozīmē?
Par lielāko piedzīvojumu laikam kļuva katra nakts Centrālamerikā. Tas, ka gulējām dažādās pludmalēs un dārzos, laikam nevienu nepārsteigs, bet naktis, kas pavadītas ugunsdzēsēju depo un kebabu restorāna skatlogā, mani patiesi uzjautrinās līdz mūža galam. Tiesa, pamostoties pludmalē un redzot brīnišķīgu saullēktu, šī sajūta patiešām ir nenovērtējama.
Kā pavadījāt Ziemassvētkus un Jauno gadu?
Ekspedīcija Ziemassvētkus, protams, nosvinēja ar kartupeļu salātiem un karbonādēm. Svētkus svinēja kopā ar diviem čehu riteņbraucējiem. Tā kā tas bija neilgi pēc manas aizbraukšanas, priecājos, ka kopā ar jaunajiem draugiem viņiem bija jautrāk. Jauno gadu viņi arī svinēja kopā jau Nikaragvā, un pieņemu, ka ar kāda vietējā ruma degustāciju. ;-)
Vai piedzīvojāt arī kādu interesantu situāciju ar mūsu pandu? Kā līdz šim ritējis tās ceļojums?
Pandu es vienmēr biju piesējusi pie mugursomas tā, lai viņai būtu labs skats. Smieklīgākais atgadījums laikam notika pirmajā naktī pludmalē, kad atstāju pandu sev blakus, lai viņa justos ērti un labi izgulētos. Taču nezināju, ka nakts laikā mums virsū uzpūtīs tik daudz smilšu. Pandas vietā no rīta atradu smilšu bumbiņu. :-D Ar nožēlu to paņēmu, nopurināju un apskāvu. Kopš tā brīža viņai bija atvēlēta vieta tieši guļammaisā. :-)
Panda izraisīja arī lielu sajūsmu bērnos, kurus satikām uz mola pieturas laikā Omoa pilsētā Hondurasā. Visi to pētīja un glāstīja. Viena meitenīte man to pat vispār negribēja atdot. Tā kļuva par mūsu lielo draugu. Mēs visi kopā to pieskatījām un par to rūpējāmies. Kad kaut kur apstājāmies, cilvēki mums vaicāja, kāpēc šis zvēriņš ir mums līdzi. Tā mēs sākām stāstīt, kā šis projekts radās un kā jūsu uzņēmums mums palīdzēja piepildīt mūsu sapņus, par ko vēlreiz liels paldies.
Atvadīties no pandas bija patiešām grūti. Pašlaik par to rūpējas Sanija, kura apsolīja, ka rūpēsies par to pēc labākās sirdsapziņas.
Un kā sevi attaisnoja mūsu e-veikalā iegādātās mugursomas?
Haha. Par jūsu mugursomām vienu vakaru izcēlās īsta kņada. :-) Mugursomas bija iegādājušies tikai četri mūsu ekspedīcijas dalībnieki, un jau pēc dažām dienām pārējie koda pirkstos par to, ka nebija iegādājušies tādas pašas. Man personīgi šī bija pirmā pieredze ar šādu ūdens rezervuāru, un jāsaka, ka tas bija labākais, ko varēju paņemt līdzi ceļā. Mugursoma mani nekādā veidā neierobežoja. Vienmēr, kad vēlējos padzerties (kas šādos temperatūras apstākļos bija diezgan bieži), man nebija jāapstājas kā pārējiem. Arī 1,5 litru tilpums bija ideāls. Ļoti pārsteidza arī tas, ka ūdens tvertnē visu laiku saglabāja vienmērīgu temperatūru.
Kārta pienāca arī aptieciņām no jūsu e-veikala. Kačka kopā ar skrejriteni paslīdēja uz slapja ceļa un diezgan pamatīgi nobrāza ceļgalus. Mēs viņu aprūpējām 10 minūšu laikā.
Vai šī ekspedīcija atstās kādu ietekmi uz jūsu turpmāko dzīvi? Vai cilvēkam, piemēram, mainās prioritātes vai attieksme pret dzīvi?
Katrs no maniem ceļojumiem mani vienmēr ļoti ietekmē. Par Centrālameriku gan esmu mazliet neizpratnē. Centrālamerika manī radīja no vienas puses lielu vilšanos, bet no otras – milzīgu pārsteigumu un vienu lielu jautājumu pārdomām.
Vīlusies biju galvenokārt par to, kā cilvēki izturas pret vidi. Kamēr man mājās ir četras atkritumu tvertnes, viņi bez sirdsapziņas pārmetumiem mežā nomet stikla Fanta pudeli. Patiesībā Fanta un Coca-Cola pudeles mētājas tiešām visur. Bija skumji redzēt bieži vien netīrās ielas un smogu, bet jo īpaši cilvēku vienaldzību pret savu, un jāpiebilst – pilnīgi pasakaino dabu, kurā viņi paši dzīvo.
Kas mani ļoti pārsteidza, bija cilvēku apmierinātība. Bieži satikām vietējos iedzīvotājus, kuri dzīvo vietās, ko varētu pielīdzināt malkas šķūnītim. Belizā satikām šādu kungu, ar kuru mums bija iespēja parunāties. Bija pilnīgi neticami, kādā veidā viņš stāstīja par savu dzīvi mazā mājiņā nekurienes vidū. Ar tādu entuziasmu un prieku, ka pat negribot rodas viens vienīgs jautājums: kā tas nākas, ka mēs šeit strādājam 8–12 stundas dienā, lai varētu nopirkt lielu televizoru vai jaunu automašīnu, un mums joprojām ar to nepietiek? Kā tas iespējams, ka uz jautājumu „kā klājas?” atbildam „slikti”, un tas pat par spīti tam, ka mums ir ko ēst, ir jumts virs galvas un citi dzīves standarti. Tas kaut kādā veidā liek aizdomāties, vai šai dzīšanās pēc materiālās pasaules labumiem vispār ir kāda jēga.
Vai jums joprojām ir pozitīva attieksme pret skrejriteņiem? Vai tādā intensitātē tas cilvēkam drīz neapnīk „līdz kaklam”? Un kāds bija noskaņojums jūsu komandā – vai nesaskārāties ar „zemūdenes sindromu”?
Ja godīgi, mani personīgi skrejritenis ļoti „aizrāva”. Mani pārsteidza, ka visa mēneša laikā kājas man sāpēja tikai vienu dienu, un tā, šķiet, bija astotā. Turklāt mani ļoti iepriecināja Tomaša uzslava, ka kā sieviete esmu ļoti patīkami pārsteigusi. :-D Tāpēc jau tagad varu teikt, ka ar nepacietību gaidu, kad kļūs siltāks un es varēšu atklāt Čehijas skaistumu.
Kā jau minēju, ar pārējiem dalībniekiem bijām pazīstami ļoti maz un tikai pateicoties šai ekspedīcijai. Tas radīja nelielu nedrošību, jo nezinājām, ko no kura var sagaidīt. Tomēr jāsaka, ka, izņemot vienu gadījumu, ar visiem komandā lieliski sapratos, un domāju, ka tāpat bija arī pārējai ekspedīcijai. Mēs visi seši (ieskaitot vēl arī Mihalu) palīdzējām viens otram, jokojām gan par sevi, gan par citiem. Visi to uztvēra ar humoru un sportisku garu. Ja nezinājām, ko darīt, balsojām vai izteicām argumentus „par” un „pret”. Galu galā mēnesis ir pārāk īss laiks, lai rastos nopietnāks „zemūdenes sindroms”.
Jūsu ekspedīcijai bija paredzēts arī labdarības mērķis. Vai izdevās šo ieceri īstenot?
Šo labdarības akciju ar nosaukumu „Kids belong to school” organizē Mareks. Lai gan pa ceļam satikām vairākas skolas, iespējas tās apmeklēt nebija.
Vai jau esat domājuši, kurp dosieties nākamreiz?
Protams. Un mugursoma noteikti dosies man līdzi. Būtu ārkārtīgi priecīga noķert mūsu ekspedīciju vēl ceļā un, ja iespējams, pievienoties, lai pabeigtu ceļu. Ja viņi jau būs atgriezušies, tā noteikti būs Peru, uz kurieni grasos doties jau vairākus gadus, taču pagaidām neveiksmīgi.
Paldies par jūsu veltīto laiku un turam īkšķus par pārējo ekspedīciju!
