2026. gada 13. aprīlis
8 min lasīšanas
Par entuziastu grupu, kas nolēma ar skrejriteņiem šķērsot Ameriku, mēs jūs regulāri informējam. Astoņi mēneši aizritēja kā viens mirklis, un visi pakāpeniski sasniedza galamērķi. Kādi ir pirmie iespaidi un ar ko šis ceļojums bija īpašs? Par to vaicājām Sany, mūsu Pandoras tuvākajai draudzenei.
Labdien, Sany!
Vispirms vēlētos jūs apsveikt ar veiksmīgu ceļojuma noslēgumu un paust savu apbrīnu. Kas bija pirmā lieta, kas iešāvās prātā, kad šķērsojāt iedomāto finiša līniju?
Labdien, Adēla,
paldies par apsveikumu. Patiesību sakot, mums bija dalītas jūtas. Protams, prieks, ka visu paveicām sveiki un veseli, taču arī skumjas, ka mūsu ceļojums beidzas. Galu galā visus astoņus mēnešus, ja neskaita dažus izņēmumus, vairāk vai mazāk katru dienu bijām kustībā, tāpēc šobrīd mums ir grūti iedomāties, ka atgriezīsimies Kolīnā un sēdēsim vienā vietā. Bet laikam jau būs jāpierod...
Vai jūsu ceļojuma laikā bija brīži, kurus nevēlēsieties atcerēties ar prieku?
Nedomāju, ka ar mums notika situācijas, kuras pēc kāda laika negribētos atcerēties ar smaidu. Tomēr viss nebija tikai rožaini. Piemēram, pēdējās dienās Brazīlijā mums pietrūka naudas, jo Argentīnā pazaudējām vienīgo maksājumu karti, kas mums bija līdzi. Tāpēc palūdzām atsūtīt naudu caur Western Union, taču nenojautām, ka mums kā ārzemniekiem naudas izņemšana sagādās tik lielas problēmas. Tā nu pāris dienas mums vienkārši nebija ne graša. Patērējām visus iespējamos un neiespējamos pārtikas krājumus un visu, kas mums bija. Piemēram, medu, ko vedām līdzi gandrīz septiņus mēnešus un ar kuru izbraucām cauri desmit valstīm (nopirkām to Nikaragvā). :-D
Nācās pārdot auskarus, kas man ļoti patika, taču tā vienkārši bija vienīgā iespēja, kā tikt pie naudas. Amizantākais bija tas, ka šo naudu vēlējāmies izmantot autobusa biļetei uz Riodežaneiro, kur kā ārzemnieki varējām bez problēmām izņemt naudu. Taču beigās ar naudu par auskariem biļetei nepietika, tāpēc nācās turpināt ceļu pašu spēkiem. Galu galā mūs izglāba kāds ugunsdzēsējs, kurš ar automašīnu aizveda mūs 100 kilometrus līdz pat Riodežaneiro, tādējādi pieliekot punktu mūsu noslēguma pārbaudījumiem.
Tomēr arī šo pieredzi atceramies ar prieku.
Un kas, gluži pretēji, bija visspilgtākais piedzīvojums pozitīvā nozīmē?
Vispozitīvākā mums bija cilvēku izrādītā interese un viņu dabiskā sirsnība. Visu mūsu ceļojuma laiku mūs pavadīja labi cilvēki, kuri kļuva par mūsu labiem draugiem, kurus nekad neaizmirsīsim un ceram vēl kādreiz satikt.
Šāds ceļojums ir nopietns pārbaudījums arī savstarpējām attiecībām. Vai šajā ziņā piedzīvojāt kādas nesaskaņas?
Jā, protams. Īpaši mūsu ceļojuma sākumā, kad bijām astoņi dalībnieki (septiņi braucēji ar skrejriteņiem + Pandora), bija ļoti sarežģīti visu koordinēt. Vispārīgi runājot – jo vairāk cilvēku, jo vairāk problēmu. Katram no šī ceļojuma vienkārši bija citādas cerības. Kamēr visa pasākuma galvenais organizators Mareks Jelīneks devās ceļā ar mērķi šķērsot kontinentu ar skrejriteni, mēs devāmies ar mērķi kaut ko redzēt un iepazīt. Sadalīšanās agrāk vai vēlāk bija neizbēgama, un beigās tas izrādījās labākais lēmums, ko pieņēmām. Tāpēc turpinājām ceļu četratā (es, Lukāšs, Kāķa un Tomāšs). Šādā sastāvā nonācām līdz Ekvadoras pilsētai Gvajakilai, kur atvadījāmies no Tomāša un Kāķas un turpinājām ceļu atsevišķi.
Man un manam draugam tas bija arī pirmais šāda veida ceļojums, un neviens no mums nezināja, kā otrs rīkosies ekstrēmās situācijās. Tas mums bija liels pārbaudījums, ko tomēr veiksmīgi izturējām.
Un kā ar jūsu personīgo pārdzīvojumu? Vai nejutāties vientuļa? Vai ceļā pavadītie mēneši palīdzēja pārvērtēt attieksmi pret sevi vai skatījumu uz pasauli kopumā?
Godīgi sakot, pirmie divi mēneši man bija īsta elle! Es ienīdu skrejriteni. Biju grupas "bremze", kas mani ļoti nomāca. Katru dienu gribēju nopirkt lidmašīnas biļeti un atgriezties mājās. Lūzuma punkts iestājās tikai Nikaragvā, kad sapratu, cik daudz jau esam nobraukuši, ka ne katram tas ir pa spēkam un būtu žēl visu pamest. Tobrīd es sāku izbaudīt ceļojumu. Kad bijām Kolumbijā un devāmies mēnesi ilgā braucienā uz ziemeļiem tikai ar mugursomu – bez skrejriteņiem, man pat sāka pietrūkt sava divriteņu transportlīdzekļa.
Vientuļa nejutos nekad, jo man līdzās vienmēr bija lieliski cilvēki un galvenokārt draugs, kurš mani psiholoģiski atbalstīja.
Man šis ceļojums laikam bija lielākais piedzīvojums, jo iepriekš nekad nebiju pat nakšņojusi teltī. Man vienmēr viss bija rūpīgi izplānots. Pēkšņi katru rītu mostaties ar apziņu, ka nezināt gandrīz neko. Nezināt, kurp nonāksiet, nezināt, kur nakšņosiet. Tāpēc mums visiem nācās iemācīties rīkoties atbilstoši radušajai situācijai.
Es teiktu, ka mums neticami paveicās ar cilvēkiem. Bet varbūt tā nebija tikai veiksme. Cilvēki vienkārši bija ļoti draudzīgi un ar patiesu prieku un atsaucību palīdzēja. Jo mazāk cilvēkam pieder, jo vairāk viņš ir gatavs jums atdot.
Grupas sastāvā bija arī mūsu Pandora. Vai pagāja ilgs laiks, līdz pieradāt pie mazā pandas biedra?
Pandora jau no paša sākuma bija līdzvērtīgs komandas biedrs, un domāju, ka viņa kopā ar mums lieliski izbaudīja visu šo piedzīvojumiem pilno ceļu. Galu galā viņai no mums ir visvairāk fotogrāfiju... :-)
Pievēršoties materiālajām lietām – bez kā šādā ceļojumā cilvēkam patiešām ir grūti iztikt? Vai ir kas tāds, ko jūs līdzīgi domājošiem ceļotājiem noteikti neieteiktu aizmirst mājās?
Ir daudz lietu, kas nepieciešamas. Telts un guļammaisi laikam ienāk prātā katram. Tās ir lietas, ko droši vien paņems ikviens. Bet no mazāk pašsaprotamām lietām es noteikti minētu ūdens filtru, kas mums ceļā ietaupīja daudz naudas. Tas, ko mēs nepaņēmām līdzi un kā ļoti pietrūka, bija gāzes deglis.
Kādi ir jūsu plāni tagad? Vai turpināsiet dalīties ar saviem piedzīvojumiem, varbūt izmantosiet tos labdarības vai izglītojošiem mērķiem, vai drīzāk paturēsiet kā personīgu bagātināšanos?
Ar saviem piedzīvojumiem dalīšos ar saviem tuvajiem, un, ja kādam būs interese, noteikti labprāt sniegšu padomu. Tomēr nekādus vērienīgākus pasākumus tuvākajā laikā neplānoju. Uzskatu, ka ikvienam vajadzētu doties savā ceļojumā. Tam nav jābūt astoņus mēnešus ilgam, tam nav jābūt ar skrejriteņiem... Bet tam vajadzētu būt tādam, lai jūs nonāktu arī nepatīkamās un neparedzamās situācijās, jo tieši tās jūs attīstīs visvairāk. Nespēju vārdos aprakstīt, cik ļoti ikvienam šāds ceļojums palīdz.
Vai jums ir jauks novēlējums vai jautājums Sanijai? Varat ar viņu sazināties, rakstot uz e-pasta adresi [email protected]. Ja vien tas būs viņas spēkos, viņa labprāt sniegs padomu.Vai jums jau ir priekšstats, kurp dosieties nākamreiz? Un vai tas atkal būs ar skrejriteņiem, vai arī tos vairs "pat redzēt negribat"? ? Noteikti nevaru teikt, ka skrejriteņi mums būtu kā apnikuši. Drīzāk otrādi. Mums nācās pie tiem pamazām pierast. :-) Tomēr nākamreiz mēs visdrīzāk izvēlētos transportlīdzekli, ar kuru vieglāk pārvarēt kalnus un uz kura ietilpst vairāk somu. Skrejritenis šajā ziņā diemžēl ir diezgan ierobežots. Mēs noteikti vēlētos atgriezties Dienvidamerikā, lai izpētītu citas interesantas vietas šajā kontinentā. Tāpat nākotnē plānojam šķērsot Eirāziju un nokļūt līdz pat Sibīrijai, pie Baikāla ezera, kur dzīvo mana ģimene. Liels paldies par jūsu atbildēm un novēlu daudz panākumu arī turpmāk! Paldies arī jums, un visu to labāko!
Kā ir ar jums? Vai arī jūs vilina piedzīvojumiem bagāti ceļojumi ārpus komforta zonas, vai arī dodat priekšroku mierīgai atpūtai ar all inclusive? Dalieties ar mums komentāros!