Tā kā mēs pastāvīgi cenšamies pārvarēt savas robežas un labprāt dalāmies savos piedzīvojumos, mūsu jauniegūtā pieredze via ferrata kāpšanā nevar palikt nepamanīta. Jau kopš pagājušā gada, kad pabeidzām via ferrata pamatkursu, visu gadu ar nepacietību gaidījām nedēļu, kad dosimies uz klintīm un pārbaudīsim savu drosmi un spēkus. Nu, viss neizvērtās gluži tā, kā bijām iecerējuši.
Lai gan sākotnējais plāns bija skaidrs – nedēļu ilgs grupas atvaļinājums sešiem līdz astoņiem dalībniekiem, proti, mēs un daži draugi, īrēts namiņš, pa dienu kāpšana pa ferratām un vakarā grilēšana –, viss izvērtās pavisam citādi. Mēs pat iedomāties nevarējām, ka saskaņot vairāk nekā trīs cilvēku laika iespējas būs tik liela problēma. Pēc ilgstošiem mēģinājumiem vienoties mēs beidzot padevāmies un devāmies ceļā sastāvā: trīs piedzīvojumu meklētāji un suns. :)
Izvēlējāmies mums piemērotu datumu, proti, no ceturtdienas līdz svētdienai, un sākām gaidīt braucienu. Savlaicīgi pasūtījām trūkstošo aprīkojumu, tostarp ķiveres, un sākām uz sienas cītīgi trenēt kāpšanas tehniku (nevis ka mēs tur nebūtu gājuši jau iepriekš, bet tagad bija kaut kā lielāka motivācija). Tomēr laikapstākļi mūs nelutināja. Tiklīdz tuvojās mūsu sapņu nedēļas nogale, prognoze bija vairāk nekā nelabvēlīga – reģionā, kurā bijām rezervējuši naktsmītni, visu laiku bija gaidāms lietus. Mēs uzmanīgi turpinājām sekot līdzi laikapstākļiem un galu galā nolēmām izbraukšanu pārcelt par vienu dienu vēlāk, jo sinoptiķi deva nelielu cerību, ka no sestdienas laiks pakāpeniski uzlabosies.
Pirmais kāpums Mödlingā
Jau pa ceļam piestājām pie vairākām ferratām, lai iepazīstinātu Marianu ar via ferrata kāpšanas noteikumiem. Pirmais kāpums notika Mödlingas pilsētiņā, pareizāk sakot, klintī virs tās. Maršruts bija vienkāršs un pirmajai iepazīšanās reizei tieši pietiekami garš. Es ar mūsu Tobiju devos pa taciņu apkārt un gaidīju klinšu kāpējus augšā. Maršrutā bija iekļauta arī neliela pāreja pa virvju kāpnēm, ar ko abi tika galā bez mazākajām grūtībām.
Otro ferratu mums bija nelielas grūtības atrast. Pārcēlāmies uz gleznaino vīndaru pilsētiņu Gumpoldskirchen, kas atrodas netālu no Vīnes, atstājām automašīnu stāvvietā un pēc īsas maldīšanās atradām nelielu klinti ar alu. Treniņa nolūkos izkāpām loku, un visi bija apmierināti – mēs baudījām skaistus skatus uz vīna dārziem un patīkamos laikapstākļus, kamēr mūsu četrkājainais mīlulis netraucēti atpūtās ēnā zem ferratas.
Gleznainā Schladminga
Trešo ieplānoto ferratu laika trūkuma dēļ nācās atstāt atpakaļceļam un doties naktsmītnes virzienā. Mēs apmetāmies nelielas mājiņas pirmajā stāvā Schladmingas pilsētas nomalē. Tomēr puiši joprojām kūsāja enerģijā un vēlmē kāpt vēl, tāpēc sakravājās un aizbrauca uz kalna otru pusi, lai pievarētu vēl vienu vakara ferratu. Uz klints viņi bija vieni paši, tāpēc patiešām to izbaudīja, nevienam netraucējot un ne uz vienu neskatoties. Vakars pagāja, gatavojot vakariņas un plānojot nākamās dienas aktivitātes, kas galvenokārt ietvēra sērfošanu pa dažādiem laikapstākļu portāliem. Tomēr to prognozes ievērojami atšķīrās, tāpēc galu galā vienojāmies, ka lēmumu atliksim uz rītu.
Ferrata virs Gosausee ezera
Nākamajā dienā joprojām lija, taču cerību deva prognoze, kas solīja, ka Gosau būs sauss laiks līdz pat pulksten 15.00. Tā bija mūsu iespēja! Virs Gosausee ezera esot viena no skaistākajām ferratām. Tāpēc sakravājām mantas un devāmies ceļā. Ceļš gan bija garš, taču tas bija tā vērts – pie ezera tiešām nelija. Mierīgajā ūdens virsmā atspīdēja skaistas, augstas klintis, un mēs nepacietīgi vilkām ekipējumu, lai dotos ceļā pēc iespējas ātrāk. Klints gan bija slapja, taču, pateicoties tam, ka daži kāpēji jau bija gājuši pirms mums, pakāpieni jau bija samērā sausi.
Pirmā daļa veda tieši virs ūdens, vietām pat varējām pieskarties virsmai, kam sekoja kāpums pa kāpnēm virs gājēju celiņa. Taču psiholoģiski visgrūtākais posms mūs sagaidīja uz trosu tilta. Tas bija īsts izaicinājums, taču mēs visi galu galā tiltu pārvarējām. Pēc tam vēl nedaudz kāpuma līdz ferratas augstākajam punktam un lēnām atkal lejup. Kā balvu pie ezera nobaudījām karstu zupu.
Nākamā ferrata mūs gaidīja tikai dažu kilometru attālumā, tāpēc tūlīt devāmies ceļā. Pienākot pie klints, kļuva skaidrs, ka tās atrašanās mežā starp kokiem un sūnām nebūt nav palīdzējusi tai nožūt. Man tas īpaši nepatika, jo galu galā pa slapjām ferratām nevajadzētu kāpt. Taču Romans, izpētījis situāciju, secināja, ka slapjš ir tikai maršruta sākuma posms, bet tālāk jau ir labāk. Man tas nešķita prātīgi, taču puiši bija vairākumā, tāpēc man neatlika nekas cits kā doties līdzi.
Pirmais slapjais posms patiešām bija slidens, taču par laimi tas nebija garš, un iespēja kāpt pa metāla kāpšļiem manu kāpumu nedaudz atviegloja. Taču es vēl nenojautu, kas mani sagaida. Klints kļuva arvien slapjāka, mana panika pieauga un spēki izsīka. Ar katru nākamo posmu man arvien vairāk sāpēja rokas, un man kļuva skaidrs, ka es to nespēšu. Bet ko darīt? Kāpt atpakaļ būtu vēl bīstamāk, tāpēc mēs lēnām virzījāmies uz priekšu. Par laimi, pēc brīža mūsu priekšā parādījās īsāks ceļš, kas gan nebija ne vienkāršāks, ne būtiski īsāks par pārējo maršrutu, taču veda zemāk virs zemes, un tas man ļoti palīdzēja. Tā mēs lēnām nokāpām līdz cietai zemei, kur sajutu milzīgu atvieglojumu.
Par spīti laika prognozēm
Svētdien, mūsu uzturēšanās trešajā dienā, laika prognoze bija varbūt pati sliktākā no visām. Tāpēc neatlika nekas cits kā meklēt vietu, kur laikapstākļi būs labvēlīgāki. Vienīgā vieta, kur solīja skaidru laiku, sauli un siltumu, bija Villachas apkārtnē. Tas bija nedaudz patālu (precīzāk, 150 km attālumā), taču joprojām labāks variants nekā sēdēt istabiņā. Šoreiz paņēmām līdzi Tobiju, jo nebijām pārliecināti, cikos atgriezīsimies.
Pirmajā ferratā puiši devās vieni paši. Bija nelielas grūtības to atrast, taču beigās viņiem tas esot izdevies. Diemžēl maršruts bija patiešām grūts, tāpēc viņiem nācās griezties atpakaļ pa savām pēdām. Tikmēr es ar Tobiju un mūsu pandu uzkāpu kalnā pa meža taku. Bija samērā silts, un apkārtnē nebija neviena ūdens avota, kur atvēsināties. Tomēr ceļa malā par laimi tecēja maza tērcīte, kas veidoja dažas peļķes un dubļus. Tobijs to novērtēja kā lielisku iespēju atvēsināties, un, pirms paguvu pagriezties, viņš jau vārtījās dubļos. Vismaz viņš nedaudz atvēsinājās, un, kamēr nokāpām lejā, lielākā daļa dubļu jau bija nožuvusi un nobirusi.
Trosu tilts un izbrauciens ar ZipLine
Mūsu otrā pieturvieta bija daudzveidīga ferrata virs Ossiacher See ezera. Atkal izvēlējāmies to pašu taktiku – es ar Tobiju un puiši uz klints. Viņi izvēlējās vienkāršāku ferratas maršrutu, jo tomēr jau bijām noguruši un negribējām lieki riskēt. Maršruta beigās atkal bija trosu tilts, taču šoreiz tas nebija izejams – troses bija pārāk vaļīgas, un tilts ievērojami šūpojās. Lai arī es varētu pakāpt, mēs ar Marianu veicām vēl otru piegājienu, šoreiz pa citu maršrutu, lai tajā dienā vismaz kaut ko izmēģinātu.
Pēc atgriešanās naktsmītnē mūs sagaidīja pēdējais vakars un mājupceļa plānošana. Vietējā tūrisma informācijas centrā uzzinājām, ka samērā netālu no mums atrodas atrakcija ar nosaukumu ZipLine. Tas būtībā ir 2,5 km garš nobrauciens pa trosi ar iespēju sasniegt ātrumu līdz pat 120 km/stundā. To mēs nevarējām palaist garām un vienojāmies, ka aizbrauksim uz vienkāršu ferratu un pēc tam izbrauksim ar zipline.
Pēc visu mantu sakravāšanas mēs devāmies uz to pašu vietu, kur puiši pirmajā vakarā kāpa vieni paši. Izvēlējāmies ļoti vienkāršu maršrutu, ka pat brīnījāmies, cik tas ir viegli.
Pēc pārcelšanās pie ZipLine gan mums joki vairs prātā nenāca. Galu galā mūs sagaidīja diezgan ātrs nobrauciens tikai iekarē līdz pat 116 metru augstumā virs zemes. Autobuss mūs uzveda līdz augšējai stacijai, apkalpojošais personāls iekabināja iekarēs, un mēs jau traucāmies lejup. Nobrauciens ilga divas minūtes pirmajā posmā un vienu minūti otrajā. Pirmais posms bija skaists, mierīgs, varējām baudīt dabu un lidojumu virs kokiem. Otrais posms bija īsāks, bet krietni ātrāks. Tā pirmā daļa veda ļoti stāvi lejup, radot pat brīvā kritiena sajūtu. Vienkārši neaizmirstams piedzīvojums, kuru personīgi man gan vairs negribētos atkārtot.
Urrā, ceļojums galā!
Pēc tam mūs sagaidīja vairs tikai garš mājupceļš ar automašīnu. Bijām diezgan izsalkuši, tāpēc meklējām kādu atvērtu restorānu, kur paēst. Tomēr kaut kā nebijām aizdomājušies, ka pirmdienās Austrijā lielākā daļa restorānu mēdz būt slēgti. Pēc vairākiem neveiksmīgiem mēģinājumiem tieši pirms robežas pie Mikulovas mums izdevās atrast atvērtu restorānu, kur pussešos vakarā ieturējām ilgi gaidītās pusdienas, ar ko arī noslēdzās mūsu nelielais piedzīvojums pa Austrijas ferratām.
Un kurp ar mūsu pandu dosimies nākamreiz? Ļaujieties pārsteigumam!
