Šrilanka ir laimīgu cilvēku, lēnu vilcienu un īstu banānu zeme

2017. gada 19. novembris 9 min lasīšanas

Padarīt gada sākumu patīkamāku ar ceļojumu uz Šrilanku Akimam, vēl vienam no mūsu pandu talismaniem, šķita ļoti laba ideja. Viņa pārinieks un aizbildnis bija mūsu draugs Františeks, kurš jau bija pieredzējis vairākas līdzīgas ekspedīcijas. Tāpēc nolēmu viņu iztaujāt un uzzināt jums, ar ko šis ceļojums bija īpašs.

Dzīves līdzsvars ir svarīgs daudziem no mums, lai gan dažkārt pienākumu nastas dēļ mēs pret to pretojamies, cik vien spējam. Tāpēc, kad Fandam, kura darba pienākumi un nodarbošanās prasa daudz laika pavadīt pie datora ekrāna, radās unikāla iespēja uz divām nedēļām par pieņemamu cenu doties atklāt Šrilankas skaistumu, viņš ilgi nevilcinājās. Tomēr, lai grupā, ko bez viņa veidoja piecas daiļā dzimuma pārstāves, nejustos nevietā, viņš paņēma līdzi arī Akimu, kuru mīļi uzrunāja par Panďāku.

DSC_4622

Jo mazāk tūristu, jo autentiskāki iespaidi

Akimam un Františekam ir daudz kopīga – līdztekus skaistajai dabai viņiem patīk atklāt arī apmeklēto valstu kultūru un vietējo iedzīvotāju dzīvesveidu. Brauciena laikā pa Šrilanku viņiem bija iespēja iepazīt abus. Pirmie autentiskie iespaidi, no kuriem viņus būtu atņēmusi klasiska, šķietami bezrūpīga uzturēšanās viesnīcu kūrortos, radās jau naktsmītņu meklēšanas laikā.

„Izkāpj cilvēks kādā stacijā, un uzreiz ap viņu sāk pulcēties tuktuku vadītāji un tūlīt piedāvāt naktsmītnes. Pāris cilvēku nākas atraidīt un nedaudz pakaulēties, bet lielāko daļu mūsu naktsmītņu mēs šādā veidā atradām par patiešām zemām cenām."

Vietējo cilvēku mentalitāte gan, pēc Fandas teiktā, ir ļoti atkarīga no konkrētā reģiona. Īpaši tas manāms veidā, kā viņi izturas pret tūristiem.

„Sākumā mēs bijām pie jūras, kur bija ļoti tūristiska vide, un tur mēs bieži sastapāmies ar cilvēkiem, kuri vēlējās nopelnīt uz tūristu rēķina. Cenas bija pilnīgi nepamatoti paaugstinātas – piemēram, ēdiens tur bija četras reizes dārgāks nekā vietās, kur iegriezās vietējie. Taču arī tur mēs sastapām patīkamus cilvēkus. Kopumā viņi ir ļoti sirsnīgi un labprāt sarunājas ar cilvēkiem no Eiropas. Bet vislabākā pieredze ar cilvēkiem mums bija tieši tad, kad devāmies prom no šīm tūristu vietām – tur vietējie bija patiešām draudzīgi un centās mums sniegt vērtīgus padomus. Dažreiz mēs viņiem bijām gluži kā atrakcija, piemēram, vilcienā viņi mums pieskārās."

WP_20170204_15_59_44_Pro

Vilcienu braucienus ekspedīcijas dalībniekiem un vietējiem padarīja patīkamākus arī Akims, kurš bieži un labprāt kļuva par uzmanības centru.

„Vietējie uz viņu reaģēja diezgan bieži – jautāja, kas tas tāds ir, jo pandas viņiem tur nedzīvo. Tieši transporta līdzekļos bija vislielākā jautrība, jo tur ir laiks, cilvēks tur ar tiem cilvēkiem ir kopā kādas divas stundas. Reiz mēs braucām ar tādu lielisku vilcienu – tas bija InterCity, tāpēc brauca ar kādiem 50 km/h :-) un, protams, bija nedaudz greznāks, jo biļetes bija divreiz dārgākas. Šī greznība izpaudās tā, ka pie griestiem bija vecs ventilators, kurš nedarbojās, un daudz roku turētāju stāvēšanai. Mēs tur tā dažādi šūpojāmies, un es iedomājos, ka man tas jāparāda arī Panďākam – ieliku viņu vienā no tiem turētājiem, un tas sasmīdināja pilnīgi visu vagonu."

Akims noteikti bija labs sabiedrotais un psiholoģiskais atbalsts gadījumos, kad izturēt piecu sieviešu kompāniju vairs nebija viegli. :-) Kad viņam sāpēja ķepas, viņš brauca Fandas mugursomas kabatiņā, lai viņam vienmēr būtu labs skats. Viņš bija arī pateicīgs sarunu temats. Viņa vēlme iedraudzēties ar ikvienu tika uzņemta ar sajūsmu, un pret viņa neizsīkstošo mīlestību pret cilvēkiem, jo īpaši bērniem, vietējie noteikti neiebilda.

DSC_5588
WP_20170128_07_16_00_Pro

Tomēr ne jau tikai panda bija iemesls, kāpēc Františeks reizēm jutās mazliet eksotiski. Plīša talismanam un saplēstajām biksēm pievienojās vēl viena dīvaina caurulīte, kas rēgojās ārā no Fandas mugursomas. Tā, protams, bija mums labi zināmā ūdens rezervuāra sistēma, taču vietējiem iedzīvotājiem šādas ērtības, visticamāk, bija tajā pašā kategorijā kā teleportācija vai vienradži.

„Kad restorānā pasūtīju divas ūdens pudeles un ielēju tās mugursomā, saskrēja viss restorāns. Tāpēc man pēc tam nācās viņiem rādīt, ka no tā dzer."

Katram pēc savas gaumes

Kā labāk iepazīt svešu kultūru, ja ne ar tradicionālās virtuves palīdzību? Ēdiens parasti bija ļoti ass, kas vismaz kalpoja kā efektīva dezinfekcija. Pozitīvu iespaidu ekspedīcijas dalībniekos atstāja arī tipiskās plātsmaizes, iespējams, no miltiem un kokosriekstu ūdens, kuras vietējie izmantoja visdažādākajos veidos, bieži vien kombinācijā ar dārzeņu maisījumu, kurā parasti bija iekļauti puravi. Tomēr patiesi neaizmirstama bija augļu garša, īpaši banānu. Droši vien nevienu nepārsteigs tas, ka ar to, pie kā esam pieraduši mūsu pusē, to pat nevar salīdzināt.

Tipisks dzēriens un reizē suvenīrs ir Ceilonas tēja, jo agrāk Šrilanka tika dēvēta tieši par Ceilonu. Nedaudz pretrunīgāks dāvanu priekšmets, kas gan nav saistīts ar to, ko ievadām gremošanas sistēmā, bet drīzāk ar to, kas no tās iznāk, ir papīrs no ziloņu mēsliem. To ražo galvenokārt tālāk minētajā ziloņu patversmē, un tūristi to burtiski izķer.

Vai jums ienāca prātā arī ierastais jautājums par laikapstākļiem? Pēc Fandas teiktā, gaisa temperatūra svārstījās no 25 līdz 35 °C, tāpēc droši vien varat iedomāties, ka iemesla sūdzībām noteikti nebija. Īpaši pie jūras laiks bija ļoti patīkams – pūta vējš, reizēm uzlija lietus, bet tas bija drīzāk patīkami atsvaidzinoši. Salīdzinot, piemēram, ar Vjetnamu, gaiss nebija smags un mitrs, tāpēc cilvēks ātri atkal bija sauss. Kalnos, protams, bija nedaudz vēsāks – naktī temperatūra noslīdēja līdz 12 grādiem.

Srí Lanka
Srí Lanka

Tā kā visa grupa bija diezgan neviendabīga un daži dalībnieki ideālu brīvdienu pavadīšanu iztēlojās mazliet citādi, nereti viņu ceļi šķīrās. Taču Akims ar Fandu veidoja nešķiramu duetu, kas pieturējās pie sava mērķa galvenokārt iepazīt vietējos cilvēkus, ēdienu un kultūru. Viņi labprātāk uzturējās ciematos un sarunājās ar vietējiem, pat tad, kad meitenes devās uz pilsētu.

„Tur ir arī slavena ziloņu patversme, no kuras nāk, piemēram, arī ziloņi, kas ir mums Prāgā. Meitenes tur ļoti vēlējās aizbraukt apskatīties. Mani tas īpaši nevilināja, jo viņi tur nedzīvo brīvībā, cilvēki var uz viņiem jāt un tamlīdzīgi. Tas vienkārši ir tāds cirks. Tāpēc es tur neaizbraucu, un tā vietā mēs ar Panďāku pastaigājāmies un apmeklējām kādu klosteri."

Tuvojoties beigām, kompānija sadalījās divās grupās galīgi – Fandas grupa turpināja ceļu tālāk uz ziemeļiem, bet pārējie atgriezās pie jūras. Brauciena turpinātāju mērķis bija senā pilsēta Anurādhapura (iekļauta UNESCO Pasaules mantojuma sarakstā), un par šo novirzīšanos no maršruta viņi noteikti nenožēloja. Uz Františeku šī vieta atstāja vislielāko iespaidu – budistu tempļi, karalisko piļu drupas un daudzās daļēji džungļos ieaugušās drupas sniedza unikālu skatu.

Anuradhapura

„Vienkārši skaists pagātnes un dabas savienojums."

Ceļojuma plānu tātad daļēji ietekmēja tā brīža noskaņojums, taču daži pieturas punkti radās pēc draugu ieteikumiem, kuri jau bija apmeklējuši Šrilanku, kā arī no vietējo iedzīvotāju labvēlīgajiem padomiem par to, kā visvienkāršāk un lētāk nokļūt galamērķī. Lai gan izpratne par to, kur atrodas Čehija, vietējo vidū nebija pašsaprotama lieta, tomēr arī šeit atradās cilvēki, kuri patīkami pārsteidza un orientējās ļoti labi.

Satiksme mazliet ačgārna

Kad pajautāju Fandam, vai viņš mājās atveda arī negatīvus iespaidus vai saskārās ar kādām problēmām un drāmām, viņš brīdi vilcinājās. Līdztekus tendencei nepievērst pārāk lielu uzmanību tīrībai viņš tomēr atklāja, iespējams, lielāko šīs no stresa citādi ļoti distancētās valsts Ahilleja papēdi. Un tā neapšaubāmi ir ceļu satiksme.

„Reiz mēs devāmies uz kādu ajūrvēdas masāžu – mūsu viesnīcas īpašnieks teica, ka mūs turp aizvedīs. Un, kad braucām atpakaļ ar auto tajā viņu satiksmē, man tas šķita ārkārtīgi bīstami. Bija nakts, un tur viss notiek tā: ja cilvēks vēlas apdzīt, viņš vienkārši uztaurē un brauc. Vienā brīdī es patiešām nodomāju, ka esam miruši. Automašīna, kas mūs pilnīgi neprātīgi apdzina, pagāja mums garām knapi trīs metrus pirms mūsu auto. Tas bija diezgan nepatīkami."

Visiem, kas dodas uz Šrilanku, Fanda iesaka izmantot vietējo vilcienu satiksmi. Braucieni ir ļoti lēni, taču gleznainā skata dēļ tas noteikti nav mīnuss – drīzāk otrādi! Turklāt pa vilcienu staigā vietējie tirgotāji, kuri piedāvā ļoti gardas ceptas lēcu bumbiņas un daudzus citus kārumus.

Un kādu mācību Františeks pārveda mājās?

„Cilvēks redz, ka būt nabadzīgam nozīmē pavisam ko citu, nekā šeit strādāt par minimālo algu. Tas nedaudz atver acis un savā veidā liek aizdomāties. Bet galvenais, ko es paņēmu līdzi, ir tas, ka šeit nabadzīgiem cilvēkiem nav problēmu būt laimīgiem un viņiem patiesībā nav ambīciju to kaut kā mainīt un iegūt lietas savā īpašumā, kas viņiem sniedz milzīgu brīvību, un viņi ir laimīgi par katru pozitīvo lietu, kas ar viņiem notiek."

WP_20170130_11_24_08_Pro

Nākotnē Fanda plāno atklāt arī Īslandes vai Botsvānas skaistumu, kas gan vispirms jāsaskaņo ar darba pienākumiem. Mēs ceram, ka tas notiks pavisam drīz, un ar nepacietību gaidām, kad atkal varēsim kārtot Akima mugursomu ceļam.

Mēs pieņemam VISA Mēs pieņemam Mastercard Mēs pieņemam Maestro Mēs pieņemam Google Pay Mēs pieņemam Apple Pay