Mūsdienās lielākajai daļai no mums vienmēr līdzi ir viedtālrunis. Ja kaut kur apmaldāties, tā nav problēma: pietiek ar dažiem klikšķiem, ieslēgt datus un ielādēt karti. Pat internets nav nepieciešams, ja laikus lejupielādējat bezsaistes kartes. GPS navigācija pēc tam ar diezgan lielu precizitāti uzreiz parādīs, kur atrodaties. Tātad darbs ar karti ir novecojusi mežinieku spēle un mūsdienās tam vairs nav praktiska pielietojuma.
Es, protams, tā nedomāju, pretējā gadījumā es tēmai par orientēšanos nebūtu veltījis vēl vienu sērijas Soli pa solim daļu.
Progresu neapturēt... vai tomēr?
Kā jau minēju pirmajā daļā par aprīkojumu, mobilais tālrunis ir īsts brīnums, kas vienlaikus nodrošina vairākas funkcijas: internetu, palīdzības izsaukšanu, lukturīti, karti un daudz ko citu. Tomēr, ja trauslais tālrunis saplīst, sabojājas, samirkst vai izlādējas, jūs zaudējat visus šos rīkus vienlaicīgi. Tāpat arī GPS signālu nevar uztvert visur.
Taču, lai nepaliktu tikai pie pesimistiskiem scenārijiem – pat ja tehnika darbotos nevainojami, pa kuru ceļu labāk doties, tā jums nepateiks. Tāpēc ir labi iemācīties izprast kartes valodu un prast no tās lasīt. Visbeidzot, darbs ar karti attīsta prasmes un intelektu, kā arī var jūs vairāk satuvināt ar apkārtējo dabu.
Horizontāles – ainavas pirkstu nospiedums
Kartes lasīšanas pamatā ir horizontāļu principa izpratne. Tās ir līnijas, kas savieno punktus ar vienādu augstumu virs jūras līmeņa. Horizontāles kartē ir izvietotas ar regulāru augstuma soli (tā saukto ekvidistanci). Šo informāciju atradīsiet kartes leģendā, un tā atšķiras galvenokārt atkarībā no mēroga. 10 metru atstatums nozīmē: ja stāvat uz vienas horizontāles, jums ir jāpaceļas aptuveni par 10 metriem, lai nokļūtu uz nākamās.
Ja horizontāles kartē ir iezīmētas blīvāk viena pie otras, tas nozīmē, ka nogāze ir stāvāka, un otrādi. Pēc horizontālēm mēs varam noteikt, vai ceļš vedīs augšup vai lejup un cik stāvi. Ja vēlaties ietaupīt enerģiju, varat izvēlēties ceļu, kas ved pa horizontāli (piemēram, pa kori vai starp divām nogāzēm).
Ļoti lēzena nogāze (Visočina, Mapy.cz)
Taču horizontāles spēj vairāk. Piemēram, tās palīdz orientēties. Galvenais ir prasme iztēloties ainavu kā 3D modeli un uztvert tās reljefu – kur virsma nolaižas un kur atkal sāk kāpt augšup. Kartes radītā priekšstata salīdzināšana ar realitāti palīdzēs noteikt, kur tieši atrodaties, ja, piemēram, šaubāties starp divām koordinātām. Vairākas vietas kartē var izskatīties identiskas, taču reljefs reti kad ir pilnīgi vienāds. Apvienojot to ar citiem ainavas elementiem, varat vieglāk un precīzāk noteikt savu atrašanās vietu.
Ļoti stāva nogāze (Sņežka, Mapy.cz)
Parunājiet ar karti
Prasme ieklausīties kartē balstās uz spēju uzdot jautājumus. Jūs varat tai vaicāt, piemēram: Vai reljefs pazeminās vai kāpj? Vai nogāze paceļas ceļa labajā vai kreisajā pusē? Vai apvidus kritums atbilst horizontālēm kartē vietā, kur, jūsuprāt, atrodaties? Vai virsotne, ko redzat priekšā, ir augstāka vai zemāka par to, kas atrodas tai blakus? Atbildes uz šiem jautājumiem var palīdzēt lokalizēt savu atrašanās vietu vai savlaicīgi brīdināt, ka dodaties pa nepareizo ceļu.
Kustībai nepazīstamā apvidū ir būtiski no kartes iegūt pēc iespējas vairāk informācijas. Personīgi man ir noderējusi kartes „pārlasīšana” uz priekšu, pat ja eju pa marķētu taku. Tas nozīmē, ka pie kartes vēršos ne tikai tad, kad esmu apmaldījies, bet aptuveni ik pēc pieciem kilometriem apskatu nākamo posmu. Sarežģītākā reljefā ir lietderīgāk pārskatīt īsākus attālumus.
Kartes iepriekšēja apskate ļauj ātri pamanīt, ka esmu nogriezies no maršruta – piemēram, ja apzinos, ka man jāiet gar meža malu, kamēr patiesībā eju tā iekšienē, vai ka trase ved pa bruģētu ceļu, nevis pa zemes ceļu utt. Es pievēršu uzmanību, piemēram, kurā ceļa pusē tek strauts, kur jāšķērso tilts, kur jāšķērso šoseja un, protams, jau minētajām horizontālēm. Ļoti noderīgi ir izteikti orientieri, piemēram, vientuļas ēkas, ceļmalas krusti, kapelas, dīķi, krustojumi, pauguru virsotnes, un līnijveida objekti, starp kuriem ir jau minētie strauti, ceļi, šosejas un elektrolīnijas. Dažādu līniju un punktu kombinācija var ievērojami palīdzēt orientēties.
Ļaujieties vadībai
Dažkārt gadās, ka apvidus ir ļoti nepārskatāms (nav nekādu piesaistes punktu) vai arī salīdzinājumā ar karti ir mainījies (piemēram, saimnieciskajos mežos nepārtraukti rodas jauni ceļi un vecie izzūd). Šādā gadījumā palīdzēs uzticams kompass (vislabāk – busole). Tas ne tikai parādīs pareizo virzienu, bet ar tālu pamanāmu objektu (skatu torņu, kalnu virsotņu u.tml.) palīdzību ļaus noteikt atrašanās vietu kartē, atrodot azimutu krustpunktu.
Azimuts ir leņķis horizontālajā plaknē starp noteiktu virzienu un ziemeļu virzienu. Apstākļos, kur tiešām nav pie kā cita pieturēties, vienīgā iespēja ir pārvietoties pēc azimuta. Sarežģītā apvidū, piemēram, mežā, pārvietošanās stingri noteiktā virzienā gan ir ļoti sarežģīta, ja ne neiespējama. Tāpēc iešana pēc azimuta ir vislabāk piemērota atklātām vietām, piemēram, neapsētiem laukiem vai klajumiem.
Un kā ir pēc saulrieta?
Naktī labs rādītājs ir ciematu un jo īpaši pilsētu gaismas, kas atspīd no mākoņiem vai spīd virs horizonta. Tās var parādīt tuvāko ceļu uz civilizāciju vai palīdzēt noorientēties. Skaidras debesis ļauj orientēties arī pēc zvaigznēm. Ja neesat astronoms, jūs galvenokārt interesēs viena zvaigzne, jo visi pārējie debess objekti novērotājam no ziemeļu puslodes atrodas kustībā.
Labi zināmā Polārzvaigzne (jeb Ziemeļzvaigzne) atrodas gandrīz uz vienas taisnes ar Zemes rotācijas asi ziemeļpola virzienā. Citas zvaigznes šķietami griežas ap to. Izmantojot Polārzvaigzni, var viegli noteikt ziemeļu virzienu. Šī zvaigzne ir daļa no Mazā Lāča (Mazo Greizo Ratu) zvaigznāja un veido tā astes galu. To var viegli atrast, 5 reizes pagarinot asi starp divām Lielā Lāča (Lielo Greizo Ratu) zvaigznēm, skat. attēlu. Ziemeļus var noteikt arī pēc ķērpjiem uz kokiem vai pūžņiem, taču praksē šīs metodes var būt diezgan neprecīzas un līdz ar to maldinošas.
Polārzvaigznes noteikšana, avots: www.astro.cz/clanky/hvezdy/polarka-se-znovu-probouzi-k-zivotu.html
Spēja orientēties apvidū, manuprāt, ir pamatnosacījums veiksmīgam pārgājienam. Tā pasargās jūs ne tikai no liekas maldīšanās un maršruta pagarināšanas, bet var noderēt arī palīdzības izsaukšanai. Šim nolūkam kalpo arī glābšanas punkti, kas ir izvietoti dabā, īpaši kalnu apvidos. Tie ir dzelteni paneļi, kas piestiprināti, piemēram, pie kokiem un uz kuriem uzrakstīts kods. Ja zvanīsiet pēc palīdzības un nosauksiet tuvākā punkta numuru, glābēji varēs jūs viegli lokalizēt.
Protams, varat nosaukt arī GPS koordinātas (nenovērtējams palīgs šajā ziņā ir mobilā lietotne Záchranka, ar kuras palīdzību ar vienu klikšķi varat piezvanīt 155 un vienlaikus nosūtīt SMS ar savu atrašanās vietu). Taču, ja neesat glābšanas punkta tuvumā, atrodaties ārpus uztveršanas zonas vai telefons vienkārši atsakās darboties, jums atliks viena vienīga pārbaudīta metode – darbs ar karti.
Pārgājienu sērijā Soli pa solim esam kopīgi izgājuši cauri sagatavošanās posmam pašam ceļojumam – ko ņemt līdzi, kā izvēlēties mugursomu, kā sagatavot savu aprīkojumu un sevi pašu –, bet arī apkopojuši, ko ēst pārgājienā, cik daudz dzert un kā atrast pareizo virzienu. Tagad atlicis pēdējais solis: atvadīties no šīs sērijas un novēlēt jums laimīgu ceļu. Paldies par jūsu uzmanību un novēlu, lai visi jūsu piedzīvojumi būtu patīkami, priecīgi un piepildīti. Un nebēdājieties par atvadām... jūsu ceļojums taču tikko sākas!
Uz tikšanos citos, atsevišķos rakstos vai Bagalio Brno veikalā!
Jan Horák
4. fotoattēla avots: Annie Spratt (Unsplash)
